Mazliet no cīņu mākslas filozofijas...

Ju jutsu – tā ir drošība!

Jebkuras tradicionālās kaujas mākslas būtība ir radīt cilvēkā drošību.

Ju jutsu mākslā koncentrēta ideja par cilvēka drošību kā stratēģisks uzdevums, un sevī apvieno unikālu tehnikas arsenālu taktiskās stratēģijas nodrošinājumā.

Nevar apgalvot, ka Ju jutsu ir labākais pašaizsardzības līdzeklis, bet pareizāk būtu teikt, ka tas ir līdzeklis ar kura palīdzību cilvēks kļūst drošāks. Iegūstot drošību cilvēkam rodas iespēja izslēgt efektīva uzbrukuma esamību.

Ir zināms sens kaujas mākslu princips – pretinieka drošību turēt savās rokās. Kā redzams, tad šeit par pretinieka iznīcināšanu nav ne runa, tāpēc ir pilnīgi noraidāms princips par to, ka labākā aizsardzība ir uzbrukums.

Ja runājam par to, ar ko tieši Ju jutsu atšķiras no citām kaujas mākslām, tad neiedziļinoties austrumu alegorijās var teikt, ka Ju jutsu tas ir:  specifiska dinamika, biomehānika un tehniskais arsenāls.

Nodarbojoties ar Ju jutsu tiek strukturēta sportista personība, tiek radīts veselīgs prioritāšu sakārtojums. Cilvēks mācās būvēt sevi, vadīt savu psiholoģisko un ķermenisko stāvokli, tas ir mācās vadīt sevi.

Kaujas mākslas pamatā ir izdalīti 3 pamatprincipi:

1)     negaidīt, 2) neskatīties, 3) neatvērties!

Tagad mazliet sīkāk par katru:

1.     Sākšu ar pašu vienkāršāko un saprotamāko. Tas tiek ievērots praktiski visās kaujas mākslu paveidos, tāpēc ka pretinieka mērķis ir atklāt un ievainot jūs visatklātākajās un pieejamākajās ķermeņa daļās.

2.     Nākošais princips – neskatīties. Šeit pastāv brīdinājums par psiholoģisku koncentrēšanos uz detaļām, kuras ir otršķirīgas un mazsvarīgas.

3.     Pēdējais princips – negaidīt. Šis princips ir bāzisks princips, kurš formē domāšanas izpratni darbam ar ieroci. Ieroča ātrums rokā pārsniedz cilvēka reakcijas iespējas, tāpēc aizsargāties pret jau sākušos uzbrukumu ir par vēlu, mēs esam nolemti sakāvei jau pašā mūsu domas idejā, jo neņemam vērā principālu atšķirību starp aizsardzību un drošību.

Runājot par ideālu kaujas mākslas apmācības procesu, kā paraugu var nosaukt attiecības starp tēvu un dēlu. Jo tuvāk ideālam – jo labāks rezultāts.

Varam noformulēt četrus pamatapstākļus, kuri nepieciešami lai sasniegtu augstu meistarību:

·        Skolotāja spēja iemācīt skolēnus;

·        Skolotāja vēlme iemācīt;

·        Skolnieka vēlme iemācīties;

·        Skolnieka spēja mācīties.

Tādā veidā klasiskā kaujas mākslas apmācība bāzējas uz savstarpējām attiecībām starp skolotāju un skolēnu. Pamatā šīm attiecībām ir labsirdība un uzticēšanās. Tikai pie šādiem apstākļiem skolēns spēs sevi izvērtēt un uztvert viņam pasniegto kaujas mākslas arsenālu un zināšanu kopumu.

Un atceraties, ka lepnums,  iedomība un ambīcijas ir labākā aizsardzība pret zināšanām, tad šis princips ir pilnībā nepieņemams, ja mēs esam atnākuši šeit lai mācītos.

Mācoties apgūt kaujas mākslu, cilvēks mācās vadīt un kontrolēt savas emocijas, papildinot savu profesionālismu kaujas mākslā.

Pamatota pārliecība par savām spējām un spēku ļauj pašam būt mazāk agresīvam, un attiecībā pret pretinieku, pielietot savas kaujas mākslas zināšanas uz saprātīga pielietošanas principa. Galu galā pretinieks jau tiek uztverts kā jūsu partneris. Tieši šajā etapā, cilvēks kurš nodarbojas ar kaujas mākslu, gūst garīgu uzvaru, kura nav atdalāma no fiziska pārākuma. Tā arī ir patiesā uzvara.

Ir daudzi cilvēki un tikpat daudz dažādu kaujas mākslu, kuri nezina kādu kaujas mākslu izvēlēties un kura ir tā labākā.

Te varam teikt tikai to, ka jums jāatrod savs skolotājs un sava sistēma un, tad varās jūs apsveikt ar jauna ceļa sākumu. Ceļš, kurš jūs vedīs uz harmoniju gan dvēselē, gan ķermenī.